Joprojām nozīmīga

Kuģot bija viegli. Man tikai visu laikuvajadzēja lidot gar lielo sētu, kas bija man kreisajā pusē,dienvidu virzienā. Mans pasažieris bija no LielbritānijasRobežsardzes spēkiem un viņš labi pārzināja katru šīs sētascentimetru. Mans uzdevums bija viņu aizvest gar mūsu sektoru tā,lai viņš varētu pārbaudīt, vai otrā pusē nav novērojamas kādasneparastas darbības pazīmes. Tomēr tā nebija parasta sēta – tā bijaVācijas iekšējā robeža 1983.gada martā – un katrai kustībai, koveicu ar britu armijas Gazelle helikopteru, rūpīgi no otras robežaspuses sekoja padomju helikopters.

Nākamos sešus gadus es lidoju ar prettanku helikopteriem VācijasFederatīvajā Republikā. Katrs rīts iesākās vienādi: laika ziņasvisai teritorijai, tad detalizēta Varšavas pakta un NATO militārāaprīkojuma izpēte tā, lai mēs kaujas laukā spētu tos atšķirt vienuno otra, palaižot mūsu prettanku šāviņus.

Pēc mana ceļojuma uz Vāciju un personāla apmācības kursaApvienotajā Karalistē, 1990.gadā mani nosūtīja strādāt SHAPE. Manikolēģi jokoja, ka manas golfa spēles iemaņas tagad uzlabosies, joSHAPE tika atšifrēts kā Superb Holidays At Public Expense(lieliskas brīvdienas par valsts līdzekļiem). Tāds tēls bija radies40 aukstā kara gados – statisks NATO štābs, iepriekš izplānotasmilitāras akcijas un nekam nevajadzīgi uzdevumi. Padomju armijasmasu sakaušanas plāns Ziemeļvācijā bija nedaudz jāaktualizē, tāpēcmani priekšteči, tad, kad nebija lieliskās brīvdienās, visi bijapaguvuši samazināt savus golfa handikapus.

Jāatzīst, ka es ierados SHAPE tikai vienu gadu pēc padomju blokasabrukuma un īsi pēc Londonas deklarācijas par transformētoZiemeļatlantijas aliansi (London Declaration On A TransformedNorth Atlantic Alliance) pieņemšanas. Un drīz jau kļuvaskaidrs, ka NATO vairs nav tā pati organizācija, kas tā bija tad,kad es lidoju minētajā gaisa robežkontroles patruļā. NATO pārveidebija jau iesākusies.

Bet kas tad ir transformācija? Šķiet, ka dažādi cilvēki to izprotatšķirīgi un es nevaru atrast vienotu Alianses šā terminadefinīciju. Es domāju, ka pārveides mērķis ir saglabāt Aliansessvarīgo lomu drošības vides kontekstā un padarīt to parorganizāciju, kas ir spējīga efektīvi izpildīt tos uzdevumus, kurusvēlas uzņemties.

1990.gada Londonas deklarācijā aizsāktās pārmaiņasizraisīja aukstā kara beigas. Tās var apkopot kā pāreju noaizsardzības un reaktīvas pieejas drošībai uz tādu pieeju, kas irproaktīvāka un fokusējas uz drošības un stabilitātes izplatīšanu.Lai gan Vašingtonas līgumā ierakstītais kolektīvās drošībasuzdevums vēl joprojām ir spēkā un turpinās pastāvēt kā Aliansespamats un Eiropas un Ziemeļamerikas daļu sasaiste, NATO pārmaiņas20.gadsimta pēdējā desmitgadē ļoti uzskatāmi parādījapartnerattiecību un krīzes vadības nozīmi.

Krīzes vadība bija mans darba lauks 1990.gados. Strādādams pirmajādesmitgades pusē SHAPE, es biju iesaistīts pirmās NATO operācijasizvietošanā, kad tika sniegts atbalsts Turcijai Persijas līča karalaikā. Es strādāju arī tad, kad NATO palīdzēja nogādāt pa gaisuhumanitāro palīdzību bijušai Padomju Savienībai. Un vēl vairāk,strādāju arī tad, kad NATO pakāpeniski iesaistījās Balkānusituācijā, sākotnēji atbalstot ANO ar smago ieroču uzraudzību, taduzraugot „no-fly” zonu un vēlāk veicot jūras operācijas ANOsankciju atbalstam.

Desmitgades otrajā pusē, es veicu nacionālus militārus uzdevumusun komandēju helikopteru pulku. Tas prasīja tālāko darbu, kasizrietēja no NATO krīzes vadības lomas: operatīvo dislokācijuBosnijā un Hercegovinā, kā arī intervenci Kosovā.

Ir svarīgi, ka kopīga vīzija, izpratne unmērķa izjūta ir NATO uzdevumu un spējupamatā.

Šās desmitgades sākumā es sāku strādāt NATOStarptautiskajā militārajā štābā. Tur es biju liecinieks nākamajaiAlianses pārveides fāzei, kas aizsākās 2002.gadā ar Alianses lēmumupārraut savu Eiroatlantisko ģeogrāfisko ietvaru. Tomēr, es bijupārsteigts par to, cik daudz cilvēku tad un arī vēl joprojām runāpar Prāgu kā par pārveides samitu. Manuprāt, jau Londonā tikanoteikts šis kurss un Prāgā bija uzlikta roka uz mehānisma.

Terorisma draudi un briesmas, ko izraisa masu iznīcināšanas ieročuizplatīšana, nozīmē to, ka Alianses drošība aizvien vairāk iratkarīga no notikumiem, kas notiek tālu no dalībvalstu nacionālāmteritorijām. Prāgā to atzina Alianse un attiecīgi arī tampielāgojās. Šāda pielāgošanās ietvēra izpratni par to, ka šādudraudu priekšā ir nepieciešama pēc iespējas plašāka sadarbība un netikai starp valstīm, bet arī starp starptautiskām organizācijām uninstitūcijām un, no šejienes, izriet arī Prāgas aicinājumi par„jauniem locekļiem” un „jaunām attiecībām.

Jo šīs pārveides bija jau iesākto pārmaiņu turpinājums: tās nebijapavisam jaunas iniciatīvas. 1990.gadā Londonā NATO bija 16 valstualianse un Prāgas samita laikā tās sastāvs jau aptvēra 19 valstis.1990.gadā NATO aizsāka visaptverošu partnerattiecību politiku,izstiepjot draudzīgu roku austrumu valstīm. Draudzīga roka1994.gadā tika sniegta arī dienvidu virzienā - Ziemeļāfrikas unTuvo austrumu valstīm (un pagājušā gadā Stambulā tā tika piedāvātaarī plašākam Persijas līča valstu lokam). Bez tam, līdz Prāgassamitam, NATO jau bija stabila vieta starptautisko organizācijusistēmā, stiprinot sadarbību ar Eiropas Savienību, Eiropas Drošībasun sadarbības organizāciju un ANO.

Līdzīgs ir arī stāsts par „jaunajām spējām”. Prāgas lēmums parNATO Ātrās reaģēšanas spēku izveidošanu bija loģisks turpinājumsLondonas aicinājumam veidot ļoti mobilus un daudzpusīgusstarptautiskos spēkus, kas noveda pie Sabiedroto Eiropaspavēlniecības Ātrās reaģēšanas korpusa izveides (Allied CommandEurope Rapid Reaction Corps (ARRC)). Prāgā pasludinātā NATOkomandvadības struktūras reforma balstījās uz 1990.gados pieņemtolēmumu reducēt trīs NATO pavēlniecības uz divām, slēdzot AlliedCommand Channel. Prāgas spēju dokuments (Prague CapabilitiesCommitment) fokusējas uz spējām, kas nepieciešamas cīņai pretterorismu un dod papildus stimulu labāka aprīkojuma iepirkumam, kasjau faktiski bija iesākts pēc Vašingtonas samita Aizsardzības spējuiniciatīvas ietvaros (tad, kad Aliansei pievienojās trīs jaunasdalībvalstis un tika apstiprināta NATO Stratēģiskākoncepcija).

Atskatoties atpakaļ, gan Londonas, gan Prāgas sanāksmes varuztvert kā reakciju uz notikumiem ārpus NATO. Kamēr Londonassanāksme ir jāsaista ar Alianses reakciju uz aukstā kara beigām,Prāga bija atbilde uz teroristu 9.septembra uzbrukumiem AmerikasSavienotajām Valstīm. Tāpēc Prāgas sanāksme nebija vienīgais"Transformācijas samits", bet gan tā nodrošināja to, ka Aliansepalika uz tā paša ceļa, kas tika iesākts Londonā – turpinot NATOlomas būtiskumu, uzņemoties jaunus uzdevumus un iegūstot spējas,kas nepieciešamas šo uzdevumu veikšanai.

Tomēr, mums ir jāatzīst, ka pat neierobežota pieejavismodernākajām militārām iekārtam neko nedos, ja sabiedrotienevarēs vienoties par to, kad un kā tās izmantot. Nesenie notikumiparādīja, ka arī NATO iekšienē ir pārmaiņas, kas prasa „pārveides”uzmanību . Kamēr iepriekšējie draudi apvienoja sabiedrotos, jauniedraudi nes sev līdzi sabiedroto šķelšanās potenciālu, kā tikanodemonstrēts Irākas krīzes laikā 2003.gadā. Tāpēc ir ļoti svarīgi,lai NATO uzdevumu un spēju pamatā būtu kopīga vīzija, kopīgasapratne un kopīga mērķa izjūta. Tieši šā iemesla dēļ, NATOģenerālsekretārs nesen izvērsa kampaņu, lai virzītu politiskodialogu NATO iekšienē un patiešam sabiedrotie jau ir deklarējušisavu nolūku stiprināt Alianses politisko komponentu, kas tikaietverts 1990.gada Londonas deklarācijā.

Nobeigumā, es ticu, ka Londonas deklarācija ir NATOnepārtrauktās transformācijas ģenēze un Prāga turpināja virzīt šoprocesu pareizajā virzienā. Mans darbs gadu gaitā ir licis manstrādāt ar sekām, kas izrietēja no daudzām šajos samitos deklarētāmtransformācijas iniciatīvām. Tomēr, es uzskatu, ka visas šīsiniciatīvas būs bezvērtīgas, ja NATO steidzami sevi nepārveidos,lai veicinātu lielāku politisko dialogu. Sabiedroto starpā nekadnetiks atrasta kopīga pozīcija, ja viņi izvairīsies no pretrunīgiempolitiskiem un drošības jautājumiem. Šodienas drošības vidē irjādiskutē par šiem jautājumiem; tie ir savlaicīgi jāizrunā, un tieir jādiskutē plaši. Ja sabiedrotie nav gatavi konfrontēt sevi arizaicinājumu veikt šādas debates NATO iekšienē, tad Alianse zaudēssavu nozīmību un tiks atrasts alternatīvs forums. Esmupārliecināts, ka NATO ir ideāls forums šādai diskusijai, tomēr esbaidos, ka to neizmantojot, mēs to pazaudēsim.

PS. Arī es esmu mainījies. Pagājušā gadā es nomainīju savu zaļomilitāro formas tērpu pret pelēko civiluzvaku un ass zīmulis irvisbīstamākais ierocis, kuru man šodien ir ļauts lietot. Tāpēc, laipārējie spriež, vai joprojām esmu nozīmīgs un spējīgs.

Džonatans Parišs (Jonathan Parish) ir NATOPolitisko lietu un drošības politikas nodaļas Politikas plānošanasun runu rakstīšanas apakšnodaļas vecākais plānošanasspeciālists.